VIDEO: Kafija - viss, kas Tev jāzina par kafiju un veselību

Tava rīta kafija. Veselības riski un ieguvumi

Kā tad īsti ir ar kafiju? Jādzer, nav jādzer, kam un cik daudz? Pirms sākam uzskaitīt kafijas lietošanas pozitīvo un negatīvo ietekmi uz veselību, jāsaprot dažas pamata patiesības.

1. Informācija par kafijas ietekmi uz veselību nāk no observācijas jeb novērojumu pētījumiem, kuri NEVAR noteikt kāda faktora un iznākuma cēloņsakarību. Respektīvi tas, ka kafijas lietotāju grupā cilvēkiem ir labāki vai sliktāki veselības rādītāji, vēl nenozīmē, ka šī rezultāta cēlonis ir kafija. Šis ir liels ierobežojums visiem novērojumu pētījumiem. Tomēr kafijas sakarā novērotie veselības efekti sastopami dažādās pasaules vietās un dažādās kultūrās. Tas runā par labu tam, ka novērotie efekti varētu tikt saistīti ar kafiju, nevis citiem faktoriem.

2. Ļoti svarīgi kafijas kontekstā ir tas, par kādu devu jeb apjomu ir runa. Kāds var patērēt 1 tasi kafijas, cits 6 vai vairāk dienā. Līdzīgi kā citām bioloģiski aktīvām vielām, arī kafijai efektu lielā mērā nosaka daudzums.

3. Svarīgi ir nošķirt jēdzienu “kafija” no jēdziena “kofeīns”. Kafijā ir vairāki simti aktīvo vielu, un kofeīns ir tikai viena no tām. Kofeīns ir ārkārtīgi plaši sastopams augos un dārzeņos, tikai parasti nelielos apjomos, un tam ir nozīmīga loma dabā, par kuru daudz labāk izstāstīs biškopji.

4. Kofeīna saturs kafijā var būtiski atšķirties atkarībā no kafijas veida, grauzdēšanas un pagatavošanas metodes. Turklāt kafijas vielmaiņa starp dažādiem cilvēkiem atšķiras. Ir cilvēki, kuri strauji metabolizē jeb pārstrādā kafiju, kā arī tādi, kuru organisms to dara krietni lēnāk. Arī šis kaut kādā mērā ietekmē kafijas efektu. Tomēr pat neskatoties uz kafijas metabolisma īpatnībām, palielinoties kafijas patēriņam tās radītie efekti kļūst izteiktāki.

5. Jebkas, kas traucē un pasliktina cilvēka miegu, kaitē un pasliktina cilvēka veselību. Tik vienkārši. Jebkurš dzēriens vai ēdiens, kura dēļ tiek traucēts miegs, summā izrādīsies kaitīgs, neskatoties uz nekādiem labumiem, ko tas teorētiski nodrošina. Tāpēc jāpārliecinās, ka kafijas dzeršana netraucē miegam. Kofeīna pusizvades periods ir 3–5 stundas. Tas nozīmē, ka pat pēc 10h no lietošanas, cilvēka organismā kofeīns var saglabāties nozīmīgā apjomā un ietekmēt miegu. Praksē tas nozīmē to, ka nav ieteicams lietot kofeīnu saturošus produktus 8–10h pirms miega. Tātad lietot dienas pirmajā pusē.

6. Kafija, līdzīgi kā gandrīz visi augu valsts produktu, satur veselīgas vielas, sauktas par polifenoliem. Lielākajai daļai pieaugušo kafija nodrošina 40 % no ikdienā uzņemtajiem polifenoliem. Tie, kombinācijā ar kofeīnu, arī nodrošina kafijas pozitīvos veselības efektus. Šajā ziņā dzert kafiju ir līdzīgi kā apēst vēl vienu veselīgu dārzeni dienā. Domājiet par kafiju kā par brokoļiem, ja tas palīdz.

Ieguvumi

Fiziskais sniegums

Kofeīns uzlabo fizisko sniegumu gan iepriekš trenētiem, gan netrenētiem cilvēkiem. Aerobajos izturības (endurance) treniņos vislabāk izpaužas kofeīna efektivitāte sportiskā snieguma uzlabošanā, tomēr arī cita veida treniņos konstatēti uzlabojumi kofeīna lietotājiem.  

Kofeīns, lietojot to drošās devās (1-3mg/kg ķermeņa svara vienā lietošanas reizē), būtiski uzlabo kognitīvo veiktspēju, samazina reakcijas laiku, uzlabo uzmanības spējas un možumu.

Kardiovaskulārā sistēma

Salīdzinot ar kafijas nelietotājiem, tiem, kuri lieto 3–4 kafijas tasītes dienā (120ml vienā krūzē), konstatēta zemāka visu cēloņu mirstība par 17 % (RR 0.83), kā arī kardiovaskulārā mirstība par 19 % (RR 0.81), sirds asinsvadu slimību izplatība par 15 % (RR 0.85) un mirstība no insulta par 30 % (RR 0.7).

Aknu veselība

Kafijas lietotājiem, salīdzinot ar tiem, kuri kafiju nedzer, konstatēts 29 % zemāks risks ne-alkohola taukainās aknu slimības attīstībai (RR 0.71), kā arī 39 % zemāks aknu cirozes risks (RR 0.61).

2. tipa cukura diabēts

Salīdzinot zemu un augstu kafijas patēriņu, konstatēta 30 % (RR 0.7) zemāka saslimstība ar 2. tipa cukura diabētu cilvēkiem, kuru kafijas patēriņš vērtējams kā augsts. Turklāt cukura diabēta sakarā tendence ir lineāra – jo vairāk tasītes patērē, jo mazāk slimo ar 2. tipa cukura diabētu.

Neiroloģiskās slimības

Kafijas lietošana uzturā ir saistīta ar zemāku Pārkinsona slimības risku, kā arī būtiski zemāku Alcheimera slimības risku – 27 % (RR 0.73).

Vēzis

Salīdzinot augstu versus zemu kafijas patēriņu, augsta patēriņa grupā jebkura vēža risks ir par 18 % zemāks (RR 0.82). Visnozīmīgākais riska samazinājums vērojams aknu vēža ziņā – 50 % zemāks risks lietojot 5–6 tasītes dienā (RR 0.5). Turklāt tiem, kuri pamanās izdzert 8 tasītes dienā, risks ir 66 % zemāks (RR 0.34). Arī leikēmijas risks (RR 0.63), mutes dobuma vēža (RR 0.69), un melanomas riski ir būtiski zemāki. Melanomas risks samazinās par 24 % (RR 0.76), lietojot 6 tasītes dienā. Arī endometrija vēža risks sievietēm, kuras lieto 3–4 tasītes dienā, ir būtiski zemāks – par 22 % (RR 0.78).

Asinsspiediens

Cilvēkus parasti satrauc kafijas ietekme uz asinsspiedienu, jo pastāv uzskats, ka kafijas lietošana palielina asinsspiedienu. Jāpiebilst, ka kafijas efekts uz konkrēto cilvēku ir individuāls un atkarīgs gan no devas, gan lietošanas biežuma. Tāpēc katram pašam ir jāsaprot, kādas ir konkrētā indivīda asinsspiediena izmaiņas, lietojot kafiju. Tomēr nesen publicētā pētījumā, kurā apkopoti 12 kohortu un 13 šķērsgriezuma pētījumi, secināts sekojošais – augstāks kafijas patēriņš saistāms ar vismaz 7 % asinsspiediena samazinājumu. Galvenais, ko es no šī secinātu – nav pārliecinošu norāžu, ka kafijas lietošana pasliktina asinsspiedienu vispārējā populācijā. 

Trūkumi

Lipīdu līmenis

Kafijas patēriņš saistāms ar nelielu kopējā holesterīna līmeņa palielinājumu (par 0.19 mmol/l), kā arī zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ZBLH) palielināšanos par 0.14 mmol/L. Šīs izmaiņas nav vērojamas cilvēkiem, kuri lieto filtrētu kafiju.

Kaulu lūzumu

Sievietēm, kuru kafijas patēriņš ir augsts, konstatēts augstāks lūzumu risks, par 14 % (RR 1.14) nekā zema patēriņa grupā.

Risks grūtniecēm

Sekot līdzi kafijas patēriņam īpaši svarīgi ir grūtniecēm, jo grūtniecības laikā konstatēts palielināts priekšlaicīgu dzemdību (OR 1.2), zema dzimšanas svara (OR 1.31) un aborta risks (OR 1.46), lietojot kafiju lielos daudzumos, parasti >6 tasītes dienā. Tāpēc grūtniecības laikā iesaka limitēt kofeīna patēriņu līdz 200–300 mg/dienā (2–3 tasītes dienā).

Secinājums

Ņemot vērā lielāko daļu veikto pētījumu, jāsecina, ka kafijas patērēšana saprātīgā apjomā, kas lielākai daļai cilvēku nozīmē 3-4 tasītes dienā, ir saistīta ar labākiem veselības rādītājiem un zemāku saslimstību un mirstību no dažādām saslimšanām. Uzmanīties vajadzētu cilvēkiem, kuri slikti metabolizē kofeīnu un subjektīvi izjūt izteikti negatīvu efektu uz sirdsdarbību, pašsajūtu, trauksmes sajūtu un citas nevēlamas reakcijas, kā arī grūtniecēm un sievietēm ar palielinātu osteoporozes un lūzumu risku.

Avoti

Kolb H, Kempf K, Martin S. Health Effects of Coffee: Mechanism Unraveled? Nutrients. 2020; 12(6):1842. https://doi.org/10.3390/nu12061842

Guest, N.S., VanDusseldorp, T.A., Nelson, M.T. et al. International society of sports nutrition position stand: caffeine and exercise performance. J Int Soc Sports Nutr 18, 1 (2021). https://doi.org/10.1186/s12970-020-00383-4

Poole R, Kennedy OJ, Roderick P, Fallowfield JA, Hayes PC, Parkes J. Coffee consumption and health: umbrella review of meta-analyses of multiple health outcomes [published correction appears in BMJ. 2018 Jan 12;360:k194]. BMJ. 2017;359:j5024. Published 2017 Nov 22. doi:10.1136/bmj.j5024

Di Maso M, Boffetta P, Negri E, La Vecchia C, Bravi F. Caffeinated Coffee Consumption and Health Outcomes in the US Population: A Dose-Response Meta-Analysis and Estimation of Disease Cases and Deaths Avoided. Adv Nutr. 2021;12(4):1160-1176. doi:10.1093/advances/nmaa177

Haghighatdoost F, Hajihashemi P, de Sousa Romeiro AM, Mohammadifard N, Sarrafzadegan N, de Oliveira C, Silveira EA. Coffee Consumption and Risk of Hypertension in Adults: Systematic Review and Meta-Analysis. Nutrients. 2023; 15(13):3060. https://doi.org/10.3390/nu15133060

Īsumā par aterosklerozi

Es un mans mērķis

Pirmais solis ceļā uz vēnu veselību - apzināties, ka ir problēma

Vēdera aortas aneirisma – sūdzības nerada, līdz nogalina

Kompresijas zeķes – ai, jel manu vieglu kāju

Ievads

Kompresijas zeķes ir pieguļošas, visbiežāk ceļa garuma zeķes, kuras tiek lietotas gan medicīnā, gan ikdienas situācijās, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un mazinātu dažādu nepatīkamu notikumu risku. Tās visbiežāk nodrošina mainīgu spiedienu – augstāku potītes rajonā, zemāku ceļa rajonā, lai veicinātu asins plūsmu sirds virzienā. Kas kopīgs skriešanai, lidošanai, grūtniecībai un ilgstošai sēdēšanai/stāvēšanai? Visās šajās situācijās var būtiski noderēt kompresijas zeķes. No tūskas un noguruma līdz trombozei lidojuma laikā, kompresijas zeķes ir līdzeklis, par kuru cilvēkiem vajadzētu zināt vairāk un tās lietot. Nenožēlosiet!

Kompresijas zeķes, strādājot tandēmā ar kāju muskulatūru, uzlabo atteci no kāju vēnām virzienā uz sirdi, tādā veidā mazinot vēnu trombozes risku, šķidruma uzkrāšanos kājās, tūsku, diskomfortu, kā arī mazina varikozu vēnu paplašināšanos laika gaitā.

Smaga piezemēšanās jeb tromboze lidojuma laikā

Kompresijas zeķes ir viens no labākajiem veidiem kā nodrošināties, lai lidojuma laikā vēnās neizveidojas trombi. Pārāk maz cilvēku zina un izmanto šo efektīvo līdzekli riska mazināšanai. Liela apjoma pētījuma rezultāti norāda uz to, ka, valkājot kompresijas zeķes, dziļo vēnu trombozes risku lidojuma laikā var būtiski samazināt [1]. Iedomājies, ka stjuarte, kāpjot lidmašīnā, tev teiktu, ka risks dziļo vēnu trombozei lidojuma laikā ir 3 pret 100. Lidojums uzreiz kļūst mazāk patīkams – neatkarīgi no pasūtītās maltītes. Tomēr, lietojot zeķes, šo risku var samazināt 10 reizes, tātad risks kļūst 3 pret 1000. Noteikti ir vērts apsvērt šādu līdzekli, jo lieku risku nevajadzētu uzņemties nevienam, sevišķi saistībā ar aviāciju.

Grūtniecība

Grūtniecības laikā norisinās lielas pārmaiņas sievietes ķermenī un tā fizioloģijā. Viena no tām ir palielināts cirkulācijā esošā šķidruma daudzums, kā arī vēnu saslimšanu saasināšanās un venozo sūdzību pasliktināšanās. Tomēr lietojot kompresijas zeķes, arī grūtniecības laikā gan subjektīvo pašsajūtu, gan objektīvi izmērāmu tūsku kājās var mazināt. Pētījuma rezultāti liecina, ka grūtniecības laikā lietojot kompresijas zeķes kājas apkārtmērs pieaug vien par 3mm, tomēr bez kompresijas zeķēm par gandrīz 2cm [2]. Turklāt kompresijas zeķu grupā pacientes atzīmēja arī diskomforta mazināšanos. Kompresijas zeķes ir drošs un efektīvs līdzeklis, lai mazinātu tūsku un nodrošinātu iespējami labu pašsajūtu grūtniecības laikā.

Ilgstoša stāvēšana

Liela daļa cilvēku (arī es) darba laikā ilgstoši sēž vai stāv, un šī nepieciešamība nenāk par labu mūsu vēnām. Ilgstoši stāvot vai sēžot, tiek traucēta attece pa vēnām, tādā veidā veicinot tūsku un palielinot trombozes risku. Kādā pētījumā ar apsardzes darbiniekiem, kuri strādā 12h “uz kājām”, tika konstatēti būtiski labāki rezultāti tiem, kuri lietoja kompresijas zeķes. Valkājot parastas zeķes, darbinieki pieredzēja būtisku un ilglaicīgu muskuļu nogurumu (objektīvi mērīts ar speciālu aparatūru), kā arī kāju tilpuma palielināšanos (lasīt – tūsku) un subjektīvo sūdzību pasliktināšanos. Savukārt kompresijas zeķu grupā netika novērota neviena no iepriekš minētajām problēmām [3]. Neatkarīgi no tā – strādājat sēdošu darbu vai ilgstoši atrodaties vertikāli, kājas tūkst teju visiem, un šo tūsku var būtiski mazināt kompresijas zeķu lietošana.

Skrien tālāk un biežāk

Kompresijas zeķes ir pētītas arī sporta kontekstā, pamatā fokusējoties uz skriešanu (gan taku, gan standarta seguma). Šajā ziņā veikti daudzi pētījumi, kuru metodoloģija un mērāmie parametri atšķiras. Šeit pētījumu rezultāti variē no tādiem, kuros konstatēts būtisks uzlabojums līdz tādiem, kuros efekts nav konstatēts. Lielākajā daļā pētījumu secināts, ka būtiski uzlabojas atjaunošanās un mazinās muskuļu sāpes pēc fiziskas slodzes, ja tās laikā tiek lietotas kompresijas zeķes. Tas nozīmē, ka potenciāli var ātrāk atgūties no iepriekšējā treniņa un ķerties pie nākamā, kā arī darīt to ar mazākām sāpēm un diskomfortu. Papildus iepriekš minētajam, virknē pētījumu konstatēti atlētiskā snieguma uzlabojumi skriešanas un spēka treniņu laikā [4]. Turklāt arī nesportiski cilvēki var gūt labumu no kompresijas zeķēm. Kādā interesantā pētījumā tika iekļauti pieaugušie, kuri regulāri nesporto, un tika pētīts vai arī šai populācijas daļai kompresijas zeķes var palīdzēt. Konstatēts, ka 24h un 48h pēc tredmila (skrejceļa) vingrinājumiem nesportiskie dalībnieki izjuta būtiski mazāku nogurumu un ātrāk atjaunojās pēc slodzes. Šis var būt kā palīglīdzeklis, lai sportot negribētājus pastumtu pareizajā virzienā un lai uzsākt fiziskas aktivitātes būtu mazāk mokoši [5]. 

Kad valkāt?

Kompresijas zeķes parasti uzvelk dienas pirmajā pusē, kamēr kājas vēl nav satūkušas. Savukārt vakarā pirms gulēt iešanas tās velkt nost. Atrodoties horizontāli, spiediens vēnās ir zems un tūska kājās lielākoties neveidojas. Sevišķi ieteicams valkāt kompresijas zeķes visiem, kuru darbs ietver ilgstošu stāvēšanu, sēdēšanu, ir paredzēts garāks lidojums vai brauciens sēdus stāvoklī, kā arī grūtniecības laikā.

Kad nevalkāt?

Kompresijas zeķu lietošana ir droša un par ieteicama teju visiem cilvēkiem, jo lielākai daļai ir vismaz viens aspekts, kurā dzīves kvalitāti un komfortu var uzlabot kompresijas zeķes. Tomēr ir atsevišķas medicīniskas situācijas, kurā kompresijas zeķes nav vēlamas. Tās ir – smaga perifēro artēriju slimība ar samazinātu spiedienu kāju artērijās (PBI<0.6), smaga perifēra neiropātija ar jušanas traucējumiem kājās, smaga sastrēguma sirds mazspēja, zināma alerģija pret kādu no materiāliem.

Kur iegādāties kompresijas zeķes?

Lielākoties kvalitatīvas kompresijas zeķes var iegādāties specializētos medicīnas preču vai kompresijas produktu veikalos, kā arī fleboloģijas klīnikās. Protams, var iegādāties kompresijas zeķes arī aptiekās un internetā bez speciālista iesaistes. Tomēr ar šo būtu jāuzmanās. Līdzīgi kā ar uztura bagātinātājiem, ir arī kompresijas zeķes, kuru  ražotājs nav izgājis stingras pārbaudes un pierādījis, ka tās nodrošina tādu kompresijas pakāpi, kā tiek solīts. Galu galā var gadīties, ka zeķes ir, bet kompresijas nav.

Kāju garumi un apkārtmēri cilvēkiem būtiski atškiras, tāpēc ir ļoti svarīgi iegādāties atbilstoša izmēra kompresijas zeķes. Šos mērus vislabāk veikt pie asinsvadu ķirurga vai flebologa, vai kompresijas zeķu veikalā (ir veikali, kuri nodrošina precīzu mērīšanu uz vietas). Ja nav vēlmes doties pie speciālistiem, tomēr ir interese par kompresijas zeķēm, uzticamākie zeķu ražotāji savā mājas lapā parasti norāda izmēru tabulu, pēc kuras veicot mērus konkrētās vietās var atrast sev piemērotāko izmēru. 

Resursi

1. Clarke MJ, Broderick C, Hopewell S, Juszczak E, Eisinga A. Compression stockings for preventing deep vein thrombosis in airline passengers. Cochrane Database of Systematic Reviews. 2021;2021(4). doi:10.1002/14651858.CD004002.pub4

2. Saliba-Júnior OA, Rollo HA, Saliba O, Sobreira ML. Positive perception and efficacy of compression stockings for prevention of lower limb edema in pregnant women. J Vasc Bras. 2022;21. doi:10.1590/1677-5449.210101

3. Garcia MG, Roman MG, Davila A, San U, De Quito F, Martin BJ. Lower-Limb Pain and Discomfort. Gregory & Callaghan; 2017.

4. Mota GR, Simim MA de M, Dos Santos IA, Sasaki JE, Marocolo M. Effects of Wearing Compression Stockings on Exercise Performance and Associated Indicators: A Systematic Review. Open Access J Sports Med. 2020;11:29-42. doi:10.2147/OAJSM.S198809

5. Montoye AHK, Mithen AA, Westra HL, Besteman SS, Rider BC. The Effect of Compression Socks on Maximal Exercise Performance and Recovery in Insufficiently Active Adults. Vol 14.; 2021. http://www.intjexersci.com

Hroniska vēnu slimība - drauds ne tikai kāju skaistumam

Ievads

Hroniska vēnu slimība ir viena no biežākajām saslimšanām pasaulē, kopumā skarot 60-70% cilvēku [^1,2]. Termins “hroniska vēnu slimība” sevī ietver plaša spektra vēnu problēmas (funkcionālas un morfoloģiskas), kuras izpaužas ar cilvēkam jūtamām sūdzībām vai redzamiem simptomiem. Savukārt termins ‘’hroniska vēnu nepietiekamība’’ tiek lietots runājot par nozīmīgiem vēnu funkcijas traucējumiem, kuri rada kāju tūsku vai audu izmaiņas kājās (pigmentāciju, sklerozi jeb sablīvēšanos, čūlas) [³].

Epidemioloģija

Hroniska vēnu slimība ir ārkārtīgi izplatīta problēma visa pasaulē, saslimstības ziņā krietni pārsniedzot perifēro artēriju slimību. Vīriešu vidū slimības izplatība sasniedz 57%, savukārt sievietām izplatība sasniedz 73% [¹]. Vēnu slimības izplatība pieaug līdz ar vecumu un tā var izraistīt būtisku dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Tās riska faktori ir vecums, aptaukošanās, sieviešu dzimums, grūtniecība, hroniska vēnu slimība vecākiem, pārciesta dziļo vēnu tromboze, sēdošs darbs, mazkustīgs dzīves veids [^3,4]. Hroniska vēnu slimība ir biežākais kāju čūlu iemesls, kuras savukārt drastiski pasliktina dzīves kvalitāti, rada smakojošus izdalījumus no kājām un krietni palielina depresijas risku cilvēkiem, kuriem šādas čūlas ir.

Svarīgi apzināties, ka vēnu slimības dabiskā norise ir ilgstoša un progresējoša. Liela apjoma novērojumu pētījumos konstatēts tas, ka 22% cilvēku ar varikozi paplašinātām vēnām slimība progresē līdz venozu čūlu attīstībai. Lielākai daļai cilvēku (57.8 %) 13 gadu laikā vēnu slimība progresēja, turklāt trešdaļai pacientu nekomplicētas varikozi paplašinātas vēnas progresēja līdz slimības stadijai, kurā rodas ādas izmaiņas (C4-C6 slimība) [⁵].  

Anatomija un fizioloģija

Anatomiski kājas var izšķirt virspusējo, dziļo un perforatoro vēnu sistēmu. Dziļās vēnas atrodas starp muskuļiem un lielākoties pavada artērijas visa garumā no pēdas līdz vēdera dobumam. Dziļās vēnas ir galvenā maģistrāle, pa kuru asinis tiek virzītas no kājām atpakaļ uz sirdi. Virspusējās vēnas savukārt atrodas tuvāk ādai un transportē asinis no virspusējiem audiem uz dziļajām vēnām. Virspusējām vēnām ir nozīmīga loma ķermeņa temperatūras jeb termoregulācijā, tām paplašinoties vai sašaurinoties atkarībā no nepieciešamības (atdot vai aizturēt siltumu). Perforatorās vēnas savieno virspusējo vēnu sistēmu ar dziļajām vēnām.

Svarīgi saprast, ka virspusējās vēnas iedalās divās pamatgrupās – stumbra vēnas un zaru vēnas. Stumbra vēnas atrodas savā saistaudu apvalkā jeb fascijā, un tās ar acīm caur ādu nav saskatāmas. Tās ir lielā un mazā zemādas vēna (V. saphena magna un v. saphena parva), kā arī priekšējā papildvēna (v. saphena accesoria anterior). Savukārt zaru vēnas ir tās, ko redz gan pats cilvēks, gan speciālists ar neapbruņotu aci gadījumā, ja vēnas ir tuvu ādai vai varikozi paplašinātas. Tām nav sava apvalka jeb fascijas un tās lielākoties paplašinās sekundāri atpakaļplūsmai stumbra vēnās. Šajā ziņa var teikt, ka izskats ir maldinošs – visiespaidīgākās vizuālās izmaiņas vēnās ar lieliem ķekarveida paplašinājumiem visbiežāk ir tikai sekas, nevis pamatiemesls. Tāpēc ir nepieciešama ne tikai vizuāla, bet arī ultrasonogrāfiska izmeklēšana kāju vēnām, jo tā ļauj pārliecinoši izvērtēt anatomisko un funkcionālo stāvokli un atrast slimības pamatiemeslus. 

Vēnām lielā mērā ir jāstrādā pret gravitāciju, tāpēc ir nepieciešamas struktūras, kas palīdzētu asins plūsmai pareizajā virzienā. Viena no šīm struktūrām ir vārstules. Tās nodrošina to, ka asinis normā plūst virzienā uz sirdi, nevis atpakaļ. Tās aizveras brīdī, kad asinis sāk plūst atpakaļ, tādā veidā kavējot nepareizu kustību venozajā sistēmā. Ja vārstules strādā optimāli, asins plūsma pamatā virzās uz sirdi un venozajā sistēmā kājās spiediens ir salīdzinoši zems, īpaši staigāšanas laikā. Vēl viena nozīmīga struktūra, kas nodrošina šo optimālo plūsmu, ir ikru muskulatūras “pumpis”. Ikru musklatūra apņem dziļās vēnas apakšstilbā un paceles rajonā, un muskuļiem saraujoties asinis no apakšstilbiem tiek “pumpētas” virzienā uz sirdi. Šīs kustības un asins pārvietošanās kombinācijā ar veselu vārstuļu darbību nodrošina optimālu asins plūsmu venozajā sistēmā. Ja kāda no šīm struktūrām (muskulatūras pumpis vai vēnu vārstules) nestrādā optimāli, venozās asinis kājās sāk plūst atpakaļ, prom no sirds. Šādā situācijā venozais spiediens kājās būtiski pieaug gan staigājot, gan atrodoties miera stāvoklī, īpaši stāvot. Ilgstoši palielināts spiediens venozajā sistēmā arī ir centrālais elements hroniskas vēnu slimības un nepietiekamības attīstībā.

Agrāk tika uzskatīts, ka atvilnis jeb reflukss vēnās veidojās tikai virzienā no dziļās uz virspusējo sistēmu (no augšas uz leju) gadījumā, ja vārsules virspusējo vēnu ieplūšanas vietā dziļajā sistēma nefunkcionē. Tomēr bieži redzama situācija, kurā stumbra vēnās refluksa nav, tomēr zaru vēnās reflukss ir vērojams. Tāpēc mūsdienās ir skaidrs, ka atvilnis var sākties gan no stumbra vēnām un izplatīties uz to zariem, gan otrādi – no zaru vēnām un sekojoši izplatīties uz stumbra vēnām (descendējošā jeb lejupejošā versus ascendējošā jeb augšupejošā refluksa attīstības teorija).

Vēnu slimības gadījumā pārmaiņas sākotnēji veidojās virspusējo vēnu sienā un venozajās vārstulēs. Sākotnēji veidojas vārstuļu darības traucējumi kā arī izmaiņas asinsvadu sieniņas kontraktilitātē jeb muskulatūras saraušanās spējās, un tas viss noved pie refluksa jeb atviļņa. Tas savukārt rada venozu hipertensiju jeb palielinātu spiedienu venozajā sistēmā. Sekojoši attīstās asinsvada sieniņas remodelēšanās ar elastīna un kolagēna šķiedru zudumu un sieniņas sacietēšanos jeb fibrozi. Veidojas iekaisums vēnu sieniņās, kurš slimībai progresējot izplatās uz apkārtējiem audiem. Izmainītās vēnas vairs nespēj nodrošināt optimālu asins plūsmu sistēmā, un veidojas varikozes, asins šūnu uzkrāšanās paplašinātajās vēnās, šķidruma un šūnu nonākšana apkārtējos audos, kuros progresējot iekaisumam veidojas hiperpigmentācija (hemoglobīna pigmenta izgulsnēšanās audos), lipodermatoskleroze (zemādas un ādas sacietēšana iekaisuma dēļ) un barošanās taucējumi ādā un zemādas audos, kas smagākos gadījumos noved pie čūlu jeb audu bojājumu izveidošanās. Arī vēnām, kuru diametrs ir mazāks par 1mm ir vārstules, un tieši šo sīko vēnu mazspēja pamatā nosaka ādas un zemādas audu izmaiņas hroniskas vēnu mazspējas gadījumā.

Hroniskas vēnu slimības cēlonis var būt arī sekundārs – slimības sākas nevis pati no sevis, bet gan kā sekas citai patoloģijai. Piemēram, venoza hipertensija var attīstīties pēc dziļo vēnu trombozes, kad dziļajās vēnās tiek bojātas vārstules vai vēnas tiek pilnībā slēgtas ar trombiem, un sekojoši veidojās atvilnis arī virspusējo vēnu sistēmā. Hroniska vēnu slimība var veidoties arī ārpus vēnām esošu faktoru ietekmē – vēnas nospiedums ar audzēju vai citu struktūru, sirds labās puses mazspēja ar sekojošu venozu hipertensiju, aptaukošanās vai ikru muskulatūras pumpja mazspēja [^2,3].  

Simptomi un pazīmes

Hroniska vēnu slimība var izpausties kā smaguma vai noguruma, pilnuma sajūta kājās, tūska vai sāpes kājās, īpaši pēc ilgstošas stāvēšanas dienas otrajā pusē. Var novērot niezi vai dedzināšanas sajūtu, krampjus kājās. Hroniskas vēnu slimības izvērtēšanai ir ieviesta CEAP klasifikācijas sistēma. Tās C jeb klīnisko pazīmju sadaļā ir sekojošas kategorijas:

C0 – Nav redzamas vai taustāmas vēnu slimības pazīmes

C1 – Teleangiektāzijas vai retikulārās vēnas

C2 – Varikozas vēnas

C3 – Tūska

C4a – Pigmentācija vai ekzēma

C4b – Lipodermatoskleroze

C4c – Corona phlebectatica

C5 – Sadzijusi venoza čūla

C6 – Šobrīd esoša atvērta venoza čūla

Šīs nav stadijas, kuras secīgi vienu pēc otras iziet visi cilvēki ar hronisku vēnu saslimšanu. Cilvēkam var būt tūska kājā vēnu slimības dēļ (C3), bet nebūt varikozi paplašinātas vēnas (C2). Var būt hiperpigmentācija audos (C4) bez kāju tūskas (C3).  

Svarīgi saprast, ka visas šīs kategorijas C0-C6 var izpausties ar vienādiem simptomiem un simptomi viennozīmīgi neliecina par venozu hipertensiju un ne vienmēr korelē ar tās izteiktību. Hroniska vēnu slimība var noritēt bez simptomiem pat pacientiem, kuriem ir lielas un izplatītas varikozas vēnas (C2) vai ādas izmaiņas (C4). Arī pretējais stāvoklis ir bieži sastopams – ir hroniskai vēnu slimībai raksturīgie simptomi, bet nav vērojamas vēnu slimībai raksturīgās pazīmes (C0). Lai visu vēl vairāk sarežģītu jāsaka, ka vēnu slimībai raksturīgās sūdzības ir sastopamas arī citu kāju, mugurkaula un arī sistēmisku saslimšanu gadījumā [³]. Iepriekš minētais liek saprast, kāpēc hroniska vēnu slimība ir grūti izprotama, bieži netiek korekti diagnosticēta un kāpēc pacienti ar vēnu slimību būtu jāizmeklē un jāārstē asinsvadu ķirurgam vai flebologam.

Akūtus notikumus hroniskas vēnu slimības gadījumā novēro salīdzinoši reti, tomēr tās var radīt nozīmīgas problēmas. Var attīstīties virspusējo vēnu tromboze ar izplatību uz dziļo sistēmu. Varikozi paplašinātas vēnas tiek uzskatītas par nelielu, tomēr riska faktoru dziļo vēnu trombozes attīstībā (nevar izšķirt, vai saikne ir cēloniska vai vienkārši pārklājas riska faktori). Var arī attīstīties asiņošana no varikozi paplašinātām vēnām.

Izmeklējumi

Izmeklēšana vienmēr sākas ar anamnēzes ievākšanu, kurā īpaši vērība jāpievērš pacienta sūdzībām, blakus saslimšanām, iepriekšējām trombozēm vai vēnu procedūrām/operācijām anamnēzē. Pacientu jāizmeklē stāvus stāvoklī, lai labāk izvērtētu vizuāli un palpatori hroniskas vēnu slimības klīniskās pazīmes. Vienmēr jāizvērtē, vai cilvēkam nav citi iespējami sūdzību iemesli – mugurkaula, arteriāla, neiroloģiska, kardiāla vai ortopēdiska patoloģija, kas labāk varētu izskaidrot pacienta sūdzības. Nereti vairākas bieži sastopamas patoloģijas gados vecākiem cilvēkiem norit vienlaicīgi, piemēram mugurkala patoloģija, sirds mazspēja, perifēro artēriju un hroniska vēnu slimība. Šajās situācijās īpaši svarīgi apsvērt visu situāciju kopumā, nevis šauri fokusēties tikai uz vēnu patoloģiju.

Pēc sūdzību un pazīmju, kā arī slimību vēstures ievākšanas, seko Duplex ultrasonogrāfijas izmeklēšana, kas ir zelta standarts vēnu slimību izmeklēšanā. Tā arī nekaitīga, lielākoties nesāpīga un viegli panesama izmeklēšana, kura ļauj precīzi izvērtēt kāju artēriju un vēnu (dziļo un virspusējo) anatomisko un funkcionālo stāvokli. Šis izmeklējums palīdz izvērtēt un saprast, cik lielā mērā pacienta sūdzības var izskaidrot ar izmaiņām venozajā vai arteriālajā sistēmā. Izmeklējumu jāveic stāvus stāvoklī un papildus rakstiskam slēdzienam ir jāveic arī grafisks vēnu stāvokļa attēlojums. Šis izmeklējums ļauj arī mērīt vēnu izmērus un plānot labāko ārstēšanu katrā konkrētajā gadījumā.

Citas izmeklējuma metodes, kā datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses flebogrāfija, endovenoza venogrāfija vai intravaskulāra ultrasonogrāfija tiek lietotas daudz retāk un pie konkrētām indikācijām, piemēram, ja pastāv aizdomas par vēnu patoloģiju mazajā iegurnī vai vēdera dobumā [^1,3]. 

Ārstēšana

Viens no svarīgākajiem faktoriem jebkuras slimības ārstēšanā ir saprast tās dabisko norisi, prognozi un uzstādīt reālistiskas ekspektācijas jeb sagaidāmo rezultātu tās ārstēšanā. Bieži pārpratumi un negācijas rodas tāpēc, ka ārsts vai pacients, vai abi kopā, nesaprot to, ko ārstēšana var nodrošināt un tik pat svarīgi, ko nevar sagaidīt no ārstēšanas. Hroniskas vēnu slimības gadījumā svarīgākais saprast to, ka šo slimību pavisam IZĀRSTĒT NEVAR. Tas nebūt nenozīmē, ka ārstēšana nav nepieciešama vai ka tā nevar drastiski uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti un nodrošināt ilgtermiņā labus rezultātus. Tas nozīmē tikai to, ka atkarībā no slimības attīstības pakāpes, sūdzību un pazīmju izteiktības, audu izmaiņām un vēnu funkcijas traucējumiem, ārstēšana būs efektīvāka vai mazāk efektīva, un ar labāku vai sliktāku ilgtermiņa rezultātu.

Laicīgi slimību ārstējot, tā var tik koriģēta daudz labāk, lētāk un nesāpīgāk, savukārt ielaistas slimības gadījumā ārstēšana būs ilgāka, dārgāka, sāpīgāka un ar suboptimālu rezultātu. Cilvēkam ar vienas stumbra vēnas refluksu un sākotnēju zaru vēnu varikozi sasniedzamais ārstēšanas rezultāts krietni atšķirsies no cita pacienta, kuram ir hiperpigmentācija audos, venoza čūla, reflukss gan virspusējās, gan dziļajās vēnās un varikozi mezgli visas kājas garumā. Arī ārstējot slimību kosmētisku iemeslu dēļ jāsaprot, ka ārstētās vēnas var tikt slēgtas un uzsūkties, tomēr jaunas vēnas var veidoties un slimību likvidēt pilnībā nevar.  

Konservatīva ārstēšana

Ārstēšanas vienkāršākais paņēmiens ir sākt ar konservatīvu terapiju. Tā sevī ietver fiziskas aktivitātes, kuras uzlabo ikru muskulatūras pumpja darbību, palielina mobilitāti pēdas locītavā un palīdz mazināt lieko svaru. Viss iepriekš minētais uzlabo venozo atteci kājās un var mazināt sūdzības. Papildus tam, var izvairīties no ilgstošas stāvēšanas, veikt regulāras pastaigas, atpūtas laikā pacelt kājas augstāk, mazinot tūskas attīstību. Arvien biežāk aptaukošanās tiek norādītā kā viens no būtiskākajiem faktoriem hroniskas vēnu slimības attīstībā. Līdz ar to liekā svara samazināšana ieņems arvien nozīmīgāku lomu slimības konservatīvā ārstēšanā.

Normāls ķermeņa masas indeks ir 18.5-24.9. Ķermeņa masas indeks korelē ar vēnu slimības simptomu izteiktību. Abdominālā jeb vēdera aptaukošās rada palielinātu spiedienu vēdera dobumā, kā arī palielina venozu spiedienu kājās un traucēt atteci no kāju vēnām. Turklāt liela ķermeņa masa ir saistīta ar sliktu čūlu dzīšanu. Adipoziem cilvēkiem ir lielāks recidivējoša celulīta risks, kurš bojā limfātiskos vadus un rada limfedēmu, kas veicina sekundāru tūsku kājās un pasliktina audu apgādi ar barības vielām. Pacientiem ar aptaukošanos ir būtiski grūtāk uzvilkt kompresijas zeķes. Pētījumā ar pacientiem, kuru ķermeņa masa indeks pārsniedz 40 (nozīmīga aptaukošanās) un kuriem ir ādas izmaiņas (C4-C6 slimība), 61% no tiem netika konstatēts reflukss vēnās ultrasonogrāfijas laikā (tātad vēnas funkcionē labi). Citā pētījumā pacienti, kuriem izdevās samazināt ķermeņa masas indeksu, uzrādīta būtisku vēnu simptomu uzlabošanos bez nekādas citas specializētas vēnu ārstēšanas. Tas liecina, ka lielai daļai šo pacientu slimības pamatā ir aptaukošanās, nevis slikti funkcionējošas vēnas, un ārstēšanas pamatā racionāli ir koncentrēties uz svara samazināšanu.

Kompresijas terapija

Kompresijas terapija ir konservatīvās ārstēšanas stūrakmens. Visiem pacientiem ar simptomātisku hronisku vēnu slimību, kā arī pacientiem ar tūsku un ādas izmaiņām, sevišķi pacientiem ar venozām čūlām, ir rekomendēta kompresijas terapija. Latvijā visbiežāk tiek lietotas kompresijas zeķes un kompresijas saites, tomēr ir pieejamas arī kompresijas apģērbs un pneimatiskās kompresijas ierīces. Garās kompresijas zeķes praksē lieto pacientiem ar visas kājas tūsku sekundāras limfostāzes dēļ (piemēram pēc plašas dziļo vēnu trombozes ar posttrombotisko sindromu), pie virspusējo vēnu trombozes virs ceļa locītavas vai pēc vēnu skleroterapijas vai lāzeroperācijām. Pārējos gadījumos lieto īsās kompresijas zeķes līdz ceļa locītavai. Atkarībā no sūdzībām un klīniskās situācijas tiek piemērota atbilstoša kompresijas pakāpe, ko nosaka speciālists pēc sūdzību izvērtēšanas un izmeklēšanas ar Duplex ultrasonogrāfiju. Pirms uzsākt kompresijas terapiju, svarīgi izvērtēt tādas kontraindikācijas, kā smaga perifēro artēriju slimība, hroniska sirds mazspēja IV, smaga diabēta neiropātija ar jušanas traucējumiem pēdās un citas. Lielākoties kompresijas terapija ir labi panesama un ir rekomendējama lielākai daļai pacientu ar hronisku vēnu slimību, tomēr līdzestības rādītāji ir zemi. Tas saistāms ar to, ka kompresijas zeķes var būt grūti uzvelkamas un ikdienā lietojamas, īpaši gados vecākiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Kompresijas terapijai jābūt gradētai ar augstāku spiedienu potītes un zemāku ceļa rajonā. Kompresijas zeķes būtiski nemazina spiedienu vēnās stāvot, jo zeķes parasti nodroši spiedienu <40mmHg, tomēr virspusējās vēnās stāvus stāvoklī spiediens var pārsniedz 90mmHg. Tomēr kompresijas terapija palīdz novērst audu uzpilnīšanos ar šķidrumu un mazināt iekaisumu audos. Ir konstatēts zemāks iekaisuma mediatoru līmenis čūlās, lietojot kompresijas terapiju [¹]. Pētījumu rezultāti rāda, ka lietojot kompresijas terapiju uzlabojas venozu čūlu sadzīšanas iespējas un mazinās recidīva jeb atjaunošanās risks.

Neatkarīgi no tūskas iemesla, hroniska tūska ir riska faktors recidivējošam ādas iekaisumam jeb celulītam, un kompresijas terapija efektīvi samazina arī atkārtota celulīta risku [¹].

Farmakoloģiska ārstēšana

Ārstēšana ar medikamentiem, kurus sauc par venoaktīvajām zālēm, var samazināt hroniskas vēnu saslimšanas radītās sūdzības. Tas, cik nozīmīgs ir šis uzlabojums, vēl ir neatbildēts jautājums. To darbības mehānisms ir samazināt kapilāru caurlaidību, mazināt iekaisuma reakciju un uzlabot vēnu sieniņu tonusu. Eiropas asinsvadu ķirurģijas vadlīnijās tiek rekomendēta venoaktīvo medikamentu terapija pacientiem ar hronisku venozu nepietiekamību, kuriem netiek plānota ķirurģiska vai endovaskulāra ārstēšana, kuri gaida šādu ārstēšanu vai kuriem saglabājas sūdzības vai tūska pēc ārstēšanas [³].

Ķirurģiska vai endovaskulāra ārstēšana

Pacientiem ar Duplex ultrasonogrāfijā konstatētu vēnu vārstuļu nepietiekamību un hroniskas vēnu slimības simptomiem un pazīmēm ir iespējams palīdzēt ar vēnu procedūrām, tādā veidā būtiski uzlabojot dzīves kvalitāti. Šāds uzlabojums un pat izmaksu efektivitāte salīdzinājumā ar kompresijas terapiju pierādīta arī pacientiem, kuriem nav ādas izmaiņu (C4-C6 slimība), bet ir tikai sūdzības un varikozas vēnas (C2). Salīdzinot ar kompresijas zeķu terapiju un fiziskām aktivitātēm, pacientiem ar simptomātiskām varikozām vēnām ārstēšana ar endovenozām metodēm (piemēram, lāzerablācija vai radiofrekvences ablācija) nodrošina labāku rezultātu un ilgtermiņā ir lētāka par konservatīvu terapiju, turklāt arī dod būtiskāku dzīves kvalitātes uzlabojumu.

Pacientiem ar hronisku venozu nepietiekamību un sūdzībām par tūsku (C3) obligāti jāizslēdz citi tūskas iemesli, pirms tiek veikta ārstēšana ar endovenozām procedūrām. Savukārt tiem, kuriem jau izveidojušās ādas izmaiņas (pigmentācija, lipodermatoskleroze, čūlas jeb C4-C6 slimība) un ir konstatēta vēnu nepietiekamība, stingri ieteicama vēnu ablācijas procedūra [³].

Runājot par procedūras izvēli stumbra vēnu nepietiekamības gadījumā, mūsdienās priekšroka dodama endovenozai lāzerprocedūrai vai radiofrekvences ablācijai, nevis vaļējai vēnu operācijai vai putu skleroterapijai. Endovenozās procedūras nodrošina >90% efektīvitāti vēnas slēgšanās ziņā gadu pēc procedūras. Tomēr arī pēc šīm, augsti efektīvajām ārstēšanas metodēm, ir iespējami recidīvi. Svarīgi saprast, ka vēnu ārstēšana ar procedūru var būt efektīva, bet tā pilnībā neizslēdz jaunu vēnu veidošanās vai esošo vēnu palielināšanās risku nākotnē. 

Pēc procedūras norise

Pēc vēnu operācijām un procedūrām tiek rekomendēts nēsāt kompresijas zeķes, lai gan nesen veikti pētījumi sāk apšaubīt šādas prakses nepieciešamību [⁶]. Pētījumos konstatēts, ka kompresijas zeķu nēsāšana nedaudz samazina sāpes pēc procedūras, bet nedod citu būtisku uzlabojumu. Liela daļa speciālistu rekomendē kompresijas zeķes pēc lāzerprocedūrām un vaļējas vēnu izņemšanas (flebektomijas), lai mazinātu sāpes un diskomfortu. Šī rekomendācija ir iekļauta arī jaunākajās Eiropas vadlīnijās [³].

Visiem pacientiem, kuriem tiek veikta invazīva vēnu ārstēšana, tiek rekomendēts apsvērt nepieciešamību lietot medikamentus trombu profilaksei. Šī nepieciešamība tiek izvērtēta katram pacientam individuāli. Visiem pacientiem 1-4 nedēļas pēc vēnu operācijām un procedūrām tiek rekomentēta kontroles ultrasonogrāfija [³].

Pēc stumbra vēnu ārstēšanas, ja nepieciešams, kontroles periodā laikā var tikt lemts par zaru vēnu ārstēšanu, ja tas nav veikts primārās procedūras laikā. Zaru vēnām var tikt veikta flebektomija (zaru izņemšana vietējā anestēzijā ar speciālu instrumentu palīdzību) vai putu skleroterapija (medikamenta ievade zaru vēnās ultrasonogrāfijas kontrolē). Abas metodes ir pieņemamas un metodes izvēle ir atkarīga no katra konkrētā cilvēka vēlmēm un situācijas.

Retikulāro vēnu un teleangiektāziju ārstēšanas zelta standarts ir skleroterapija. Svarīgi saprast, ka ar vienu skleroterapijas sesiju var nepietikt, lai ārstētu visas vizuāli traucējošās vēnas. Turklāt vienmēr svarīgi pacientu informēt, ka jaunas vēnas var parādīties arī pēc procedūras un skleroterapiju var nākties atkārtot pēc laika, lai slēgtu vizuāli traucējošās no jauna radušās vēnas. Pēc skleroterapijas stingri rekomendēs izvairīties no tiešas saules staru iedarbības ārstēto vēnu zonās, lai izvairītos no pigmentācijas.

1.           Attaran RR, Carr JG. Chronic Venous Disease of the Lower Extremities: A State-of-the Art Review. Journal of the Society for Cardiovascular Angiography and Interventions. 2023;2(1). doi:10.1016/j.jscai.2022.100538

2.           Ortega MA, Fraile-Martínez O, García-Montero C, et al. Understanding chronic venous disease: A critical overview of its pathophysiology and medical management. J Clin Med. 2021;10(15). doi:10.3390/jcm10153239

3.           De Maeseneer MG, Kakkos SK, Aherne T, et al. Editor’s Choice – European Society for Vascular Surgery (ESVS) 2022 Clinical Practice Guidelines on the Management of Chronic Venous Disease of the Lower Limbs. European Journal of Vascular and Endovascular Surgery. 2022;63(2):184-267. doi:10.1016/j.ejvs.2021.12.024

4.           Davies AH. The Seriousness of Chronic Venous Disease: A Review of Real-World Evidence. Published online 2019. doi:10.6084/m9.figshare.7599155

5.           Lee AJ, Robertson LA, Boghossian SM, et al. Progression of varicose veins and chronic venous insufficiency in the general population in the Edinburgh Vein Study. J Vasc Surg Venous Lymphat Disord. 2015;3(1):18-26. doi:10.1016/j.jvsv.2014.09.008

6.           Hu H, Wang J, Wu Z, Liu Y, Ma Y, Zhao J. No Benefit of Wearing Compression Stockings after Endovenous Thermal Ablation of Varicose Veins: A Systematic Review and Meta-Analysis. European Journal of Vascular and Endovascular Surgery. 2022;63(1):103-111. doi:10.1016/j.ejvs.2021.09.034

Izplatītākā artēriju saslimšana – ateroskleroze. Lēna un bez žēlastības

Ateroskleroze ir hroniska artēriju iekaisuma slimība, kura izraisa tauku un kalcija izgulsnēšanos artērijās. Lielākoties tā sākas pusaudžu vecumā. Ateroskleroze ir iesaistīta vismaz 50 % no visiem nāves gadījumumiem Rietumu pasaulē [1]. Tā progresē lēni, bet neatlaidīgi un gadu laikā sašaurina artērijas, palielinot dažādu nevēlamu notikumu risku - infarkta, insulta, gangrēnas. 

Ņemot vērā slimības lēno norisi, galvenais riska faktors aterosklerozes attīstībā ir cilvēka vecums. Tomēr to cilvēks nevar ietekmēt un modificēt. Savukārt faktori, kuri cēloniski saistāmi ar aterosklerozi un kurus cilvēks var ietekmēt, ir palielināts zema blīvuma lipoproteīnu holesterīns, asinsspiediens, smēķēšana, cukura diabēts. Papildus riska faktori ir sēdošs dzīvesveids, aptaukošanās, fiziskās aktivitātes trūkums un uzturs ar augstu piesātināto tauku un transtauku saturu [1]. Šai slimībai raksturīgās izmaiņas mikroskopiskā līmenī redzamas lielākajai daļai cilvēku virs 12–13 gadu vecuma, tāpēc izpratne par to, kā šī slimība norit un kā to palēlināt, noderēs visiem [2]. 

Slimība sākas ar asinsvadu iekšējā slāņa jeb endotēlija šunu disfunkciju. Endotēlija šūnas ir vienas no svarīgākajām cilvēka ķermenī, ņemot vērā to centrālo lomu dažādu nozīmīgu slimību norisē. Sākotnēji rodas tauku "strīpas" artēriju sieniņā, kuras neietekmē asins plūsmu un nerada nekādas sūdzības, tāpēc slimība ilgstoši norit bez nekādiem simptomiem. 

Slimība progresijas ziņā var krietni atšķirties starp indivīdiem, arī viena indivīda dažādās artērijās. Lipīdiem uzkrājoties artērijas iekšējā slānī, tie tiek oksidēti un rada iekaisuma reakciju, kuras rezultātā asinsvada sieniņā sāk uzkrāties ne tikai lipīdi, bet arī iekaisuma šūnas un mirušo šūnu materiāls. Tas parasti notiek 20–30 gadu vecumā. 

Šādi slimība progresē no tauku "strīpas" par aterosklerotisko pangu jeb plātni, kura sākotnēji uzkrājas artērijas sienā un nerada plūsmas traucējumus. Tomēr procesam progresējot un iekaisuma reakcijai kļūstot nekontrolētai un pārāk aktīvai, artērijas sieniņa vairs nespēj uzkrāt visu šo materiālu un tas sāk izplesties uz caurplūstošo virsmu, radot artērijas sašaurinājumu [2, 3]. 

Plātnē papildus lipīdiem un iekaisuma šūnām izplatās arī saistaudi un muskuļšūnas, veidojot sarežģītas uzbūves dinamisku struktūru, kura lēni progresē un parasti nerada nozīmīgus draudus veselībai līdz 50 gadu vecumam. Tomēr visu šo laiku slimība progresē un rada priekšnosacījumus tam, lai galu galā sašaurinātu vai slēgtu artērijas dažādos dzīvībai un veselībai svarīgos orgānos - sirdī, galvas smadzenēs, kājās, nierēs un citos orgānos. 

Ja ateroskleroze nonākusi līdz stadijai, kurā asinsvadu caurplūstošā virsma ir nozīmīgi sašaurināta (>50 %), tā var sākt radīt sūdzības, kuras atkarīgas no skartā orgāna. Svarīgi saprast, ka dzīvībai bīstamus akūtus notikumus lielākoties rada nevis stabils un ilgstoši noritošs asinsvada sašaurinājums, bet gan aterosklerotiskās plātnes plīsums ar tam sekojošu trombozi plīsuma vietā vai plātnes fragmentu atraušanos un tālāko asinsvadu nosprostojumu [3]. 

Tāpēc bieži ārstēšana ir vērsta nevis uz artērijas paplašināšanu, bet gan aterosklerotiskās plātnes stabilizēšanu ar medikamentu palīdzību. Sirds artēriju sašaurinājumu gadījumā var rasties sāpes krūtīs vai elpas trūkums, īpaši pie slodzes. Sūdzības parasti rada sašaurinājumi (>70 %), tomēr arī mazākas pakāpes sašaurinājumi var plīst un radīt dzīvībai bīstamas sekas. 

Iepriekš minētais vēlreiz norāda uz to, ka pēc sūdzībām vien slimību agrīni diagnosticēt vai paredzēt tās norisi nav iespējams [3, 4]. Turklāt daļai pacientu pirmā sirds jeb koronāro artēriju slimības izpausme ir infarkts vai pat pēkšņa kardiāla nāve. 

Smadzeņu un miega artēriju sašaurinājumus cilvēks lielākoties nejūt, tomēr tie nav nekaitīgi. Sašaurinoties artērijām galvas smadzenēs, var pasliktināties smadzeņu darbība, progresēt demence un attīstīties insults. 

Arī miega artēriju sašaurinājumu gadījumā var rasties insults vai tam līdzīgi notikumi, kā dēļ ir svarīgi ārstēt nozīmīgus miega artēriju sašaurinājumus (>50 %) arī ķirurģiski, ja tie norit simptomātiski. Miega artēriju sašaurinājumi izraisa apmēram 20 % no visiem išēmiskajiem insultiem [5]. Par simptomātisku miega artēriju slimību uzskata situāciju, kurā cilvēkam ir sašaurinājums kādā no iekšējām miega artērijām un tajā pašā smadzeņu pusē attīstījies insults, tranzitora išēmiska lēkme vai amaurosis fugax – pēkšņs un pārejošs redzes zudums vienā acī [6]. 

Tādi simptomi kā troksnis ausīs, galvas sāpes, reibonis vai līdzsvara traucējumi nav specifiski simptomi miega artēriju slimībai. 

Savukārt kāju artēriju sašaurinājumi parasti izpaužas kā sāpes kājās, īpaši ikru muskulatūrā, cilvēkam staigājot. Sākoties sāpēm ikros, cilvēks lielākoties apstājas, sāpes pāriet, un atkārtoti var noiet līdzīgu distanci līdz sāpes ikros atgriežas. Šo simptomu sauc par mijklibošanu. 

Tomēr kāju artēriju sašaurinājumi var radīt arī atipiskas sāpes kājas, kā arī sāpes sēžas muskulatūrā, sāpes miera stāvoklī un naktīs, kā arī čūlu veidošanos pirkstos, pēdās un apakšstilbos. Galējā stadijā sašaurinājumi kāju artērijās var radīt kājas gangrēnu, kura nereti beidzās ar gangrenozās daļas noņemšanu jeb amputāciju. 

Viss iepriekš minētais norāda uz to, ka ateroskleroze, lai gan lēni noritoša, ir bīstama un pat nāvējoša saslimšana, kura ilgstoši norit nepamanīta un rada nozīmīgu apdraudējumu veselībai, dzīves kvalitātei un ilgumam. Ņemot vērā tās universālo izplatību un to, ka gandrīz visi cilvēki kaut kādā mērā slimo ar aterosklerozi, reālistiskākais uzdevums šobrīd ir sadzīvot ar šo slimību un panākt to, ka cilvēks nomirst AR bet ne NO aterosklerozes. 

Avoti 

1. Pahwa R, Jialal I. Atherosclerosis. [Updated 2023 Aug 8]. In: StatPearls [Internet]. Treasure Island (FL): StatPearls Publishing; 2024. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK507799/
   
2. Insull W Jr. The pathology of atherosclerosis: plaque development and plaque responses to medical treatment. Am J Med. 2009;122(1 Suppl):S3-S14. doi:10.1016/j.amjmed.2008.10.013
   
3. Jebari-Benslaiman S, Galicia-García U, Larrea-Sebal A, et al. Pathophysiology of Atherosclerosis. Int J Mol Sci. 2022;23(6):3346. Published 2022 Mar 20. doi:10.3390/ijms23063346
   
4. Mushenkova NV, Summerhill VI, Zhang D, Romanenko EB, Grechko AV, Orekhov AN. Current Advances in the Diagnostic Imaging of Atherosclerosis: Insights into the Pathophysiology of Vulnerable Plaque. Int J Mol Sci. 2020;21(8):2992. Published 2020 Apr 23. doi:10.3390/ijms21082992
   
5. Arasu R, Arasu A, Muller J. Carotid artery stenosis: An approach to its diagnosis and management. Aust J Gen Pract. 2021;50(11):821-825. doi:10.31128/AJGP-10-20-5664
   
6. Tadi P, Najem K, Margolin E. Amaurosis Fugax. [Updated 2023 Aug 7]. In: StatPearls [Internet]. Treasure Island (FL): StatPearls Publishing; 2024 Jan-. Available from: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK470528/