Hroniska vēnu slimība - drauds ne tikai kāju skaistumam

Ievads

Hroniska vēnu slimība ir viena no biežākajām saslimšanām pasaulē, kopumā skarot 60-70% cilvēku [^1,2]. Termins “hroniska vēnu slimība” sevī ietver plaša spektra vēnu problēmas (funkcionālas un morfoloģiskas), kuras izpaužas ar cilvēkam jūtamām sūdzībām vai redzamiem simptomiem. Savukārt termins ‘’hroniska vēnu nepietiekamība’’ tiek lietots runājot par nozīmīgiem vēnu funkcijas traucējumiem, kuri rada kāju tūsku vai audu izmaiņas kājās (pigmentāciju, sklerozi jeb sablīvēšanos, čūlas) [³].

Epidemioloģija

Hroniska vēnu slimība ir ārkārtīgi izplatīta problēma visa pasaulē, saslimstības ziņā krietni pārsniedzot perifēro artēriju slimību. Vīriešu vidū slimības izplatība sasniedz 57%, savukārt sievietām izplatība sasniedz 73% [¹]. Vēnu slimības izplatība pieaug līdz ar vecumu un tā var izraistīt būtisku dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Tās riska faktori ir vecums, aptaukošanās, sieviešu dzimums, grūtniecība, hroniska vēnu slimība vecākiem, pārciesta dziļo vēnu tromboze, sēdošs darbs, mazkustīgs dzīves veids [^3,4]. Hroniska vēnu slimība ir biežākais kāju čūlu iemesls, kuras savukārt drastiski pasliktina dzīves kvalitāti, rada smakojošus izdalījumus no kājām un krietni palielina depresijas risku cilvēkiem, kuriem šādas čūlas ir.

Svarīgi apzināties, ka vēnu slimības dabiskā norise ir ilgstoša un progresējoša. Liela apjoma novērojumu pētījumos konstatēts tas, ka 22% cilvēku ar varikozi paplašinātām vēnām slimība progresē līdz venozu čūlu attīstībai. Lielākai daļai cilvēku (57.8 %) 13 gadu laikā vēnu slimība progresēja, turklāt trešdaļai pacientu nekomplicētas varikozi paplašinātas vēnas progresēja līdz slimības stadijai, kurā rodas ādas izmaiņas (C4-C6 slimība) [⁵].  

Anatomija un fizioloģija

Anatomiski kājas var izšķirt virspusējo, dziļo un perforatoro vēnu sistēmu. Dziļās vēnas atrodas starp muskuļiem un lielākoties pavada artērijas visa garumā no pēdas līdz vēdera dobumam. Dziļās vēnas ir galvenā maģistrāle, pa kuru asinis tiek virzītas no kājām atpakaļ uz sirdi. Virspusējās vēnas savukārt atrodas tuvāk ādai un transportē asinis no virspusējiem audiem uz dziļajām vēnām. Virspusējām vēnām ir nozīmīga loma ķermeņa temperatūras jeb termoregulācijā, tām paplašinoties vai sašaurinoties atkarībā no nepieciešamības (atdot vai aizturēt siltumu). Perforatorās vēnas savieno virspusējo vēnu sistēmu ar dziļajām vēnām.

Svarīgi saprast, ka virspusējās vēnas iedalās divās pamatgrupās – stumbra vēnas un zaru vēnas. Stumbra vēnas atrodas savā saistaudu apvalkā jeb fascijā, un tās ar acīm caur ādu nav saskatāmas. Tās ir lielā un mazā zemādas vēna (V. saphena magna un v. saphena parva), kā arī priekšējā papildvēna (v. saphena accesoria anterior). Savukārt zaru vēnas ir tās, ko redz gan pats cilvēks, gan speciālists ar neapbruņotu aci gadījumā, ja vēnas ir tuvu ādai vai varikozi paplašinātas. Tām nav sava apvalka jeb fascijas un tās lielākoties paplašinās sekundāri atpakaļplūsmai stumbra vēnās. Šajā ziņa var teikt, ka izskats ir maldinošs – visiespaidīgākās vizuālās izmaiņas vēnās ar lieliem ķekarveida paplašinājumiem visbiežāk ir tikai sekas, nevis pamatiemesls. Tāpēc ir nepieciešama ne tikai vizuāla, bet arī ultrasonogrāfiska izmeklēšana kāju vēnām, jo tā ļauj pārliecinoši izvērtēt anatomisko un funkcionālo stāvokli un atrast slimības pamatiemeslus. 

Vēnām lielā mērā ir jāstrādā pret gravitāciju, tāpēc ir nepieciešamas struktūras, kas palīdzētu asins plūsmai pareizajā virzienā. Viena no šīm struktūrām ir vārstules. Tās nodrošina to, ka asinis normā plūst virzienā uz sirdi, nevis atpakaļ. Tās aizveras brīdī, kad asinis sāk plūst atpakaļ, tādā veidā kavējot nepareizu kustību venozajā sistēmā. Ja vārstules strādā optimāli, asins plūsma pamatā virzās uz sirdi un venozajā sistēmā kājās spiediens ir salīdzinoši zems, īpaši staigāšanas laikā. Vēl viena nozīmīga struktūra, kas nodrošina šo optimālo plūsmu, ir ikru muskulatūras “pumpis”. Ikru musklatūra apņem dziļās vēnas apakšstilbā un paceles rajonā, un muskuļiem saraujoties asinis no apakšstilbiem tiek “pumpētas” virzienā uz sirdi. Šīs kustības un asins pārvietošanās kombinācijā ar veselu vārstuļu darbību nodrošina optimālu asins plūsmu venozajā sistēmā. Ja kāda no šīm struktūrām (muskulatūras pumpis vai vēnu vārstules) nestrādā optimāli, venozās asinis kājās sāk plūst atpakaļ, prom no sirds. Šādā situācijā venozais spiediens kājās būtiski pieaug gan staigājot, gan atrodoties miera stāvoklī, īpaši stāvot. Ilgstoši palielināts spiediens venozajā sistēmā arī ir centrālais elements hroniskas vēnu slimības un nepietiekamības attīstībā.

Agrāk tika uzskatīts, ka atvilnis jeb reflukss vēnās veidojās tikai virzienā no dziļās uz virspusējo sistēmu (no augšas uz leju) gadījumā, ja vārsules virspusējo vēnu ieplūšanas vietā dziļajā sistēma nefunkcionē. Tomēr bieži redzama situācija, kurā stumbra vēnās refluksa nav, tomēr zaru vēnās reflukss ir vērojams. Tāpēc mūsdienās ir skaidrs, ka atvilnis var sākties gan no stumbra vēnām un izplatīties uz to zariem, gan otrādi – no zaru vēnām un sekojoši izplatīties uz stumbra vēnām (descendējošā jeb lejupejošā versus ascendējošā jeb augšupejošā refluksa attīstības teorija).

Vēnu slimības gadījumā pārmaiņas sākotnēji veidojās virspusējo vēnu sienā un venozajās vārstulēs. Sākotnēji veidojas vārstuļu darības traucējumi kā arī izmaiņas asinsvadu sieniņas kontraktilitātē jeb muskulatūras saraušanās spējās, un tas viss noved pie refluksa jeb atviļņa. Tas savukārt rada venozu hipertensiju jeb palielinātu spiedienu venozajā sistēmā. Sekojoši attīstās asinsvada sieniņas remodelēšanās ar elastīna un kolagēna šķiedru zudumu un sieniņas sacietēšanos jeb fibrozi. Veidojas iekaisums vēnu sieniņās, kurš slimībai progresējot izplatās uz apkārtējiem audiem. Izmainītās vēnas vairs nespēj nodrošināt optimālu asins plūsmu sistēmā, un veidojas varikozes, asins šūnu uzkrāšanās paplašinātajās vēnās, šķidruma un šūnu nonākšana apkārtējos audos, kuros progresējot iekaisumam veidojas hiperpigmentācija (hemoglobīna pigmenta izgulsnēšanās audos), lipodermatoskleroze (zemādas un ādas sacietēšana iekaisuma dēļ) un barošanās taucējumi ādā un zemādas audos, kas smagākos gadījumos noved pie čūlu jeb audu bojājumu izveidošanās. Arī vēnām, kuru diametrs ir mazāks par 1mm ir vārstules, un tieši šo sīko vēnu mazspēja pamatā nosaka ādas un zemādas audu izmaiņas hroniskas vēnu mazspējas gadījumā.

Hroniskas vēnu slimības cēlonis var būt arī sekundārs – slimības sākas nevis pati no sevis, bet gan kā sekas citai patoloģijai. Piemēram, venoza hipertensija var attīstīties pēc dziļo vēnu trombozes, kad dziļajās vēnās tiek bojātas vārstules vai vēnas tiek pilnībā slēgtas ar trombiem, un sekojoši veidojās atvilnis arī virspusējo vēnu sistēmā. Hroniska vēnu slimība var veidoties arī ārpus vēnām esošu faktoru ietekmē – vēnas nospiedums ar audzēju vai citu struktūru, sirds labās puses mazspēja ar sekojošu venozu hipertensiju, aptaukošanās vai ikru muskulatūras pumpja mazspēja [^2,3].  

Simptomi un pazīmes

Hroniska vēnu slimība var izpausties kā smaguma vai noguruma, pilnuma sajūta kājās, tūska vai sāpes kājās, īpaši pēc ilgstošas stāvēšanas dienas otrajā pusē. Var novērot niezi vai dedzināšanas sajūtu, krampjus kājās. Hroniskas vēnu slimības izvērtēšanai ir ieviesta CEAP klasifikācijas sistēma. Tās C jeb klīnisko pazīmju sadaļā ir sekojošas kategorijas:

C0 – Nav redzamas vai taustāmas vēnu slimības pazīmes

C1 – Teleangiektāzijas vai retikulārās vēnas

C2 – Varikozas vēnas

C3 – Tūska

C4a – Pigmentācija vai ekzēma

C4b – Lipodermatoskleroze

C4c – Corona phlebectatica

C5 – Sadzijusi venoza čūla

C6 – Šobrīd esoša atvērta venoza čūla

Šīs nav stadijas, kuras secīgi vienu pēc otras iziet visi cilvēki ar hronisku vēnu saslimšanu. Cilvēkam var būt tūska kājā vēnu slimības dēļ (C3), bet nebūt varikozi paplašinātas vēnas (C2). Var būt hiperpigmentācija audos (C4) bez kāju tūskas (C3).  

Svarīgi saprast, ka visas šīs kategorijas C0-C6 var izpausties ar vienādiem simptomiem un simptomi viennozīmīgi neliecina par venozu hipertensiju un ne vienmēr korelē ar tās izteiktību. Hroniska vēnu slimība var noritēt bez simptomiem pat pacientiem, kuriem ir lielas un izplatītas varikozas vēnas (C2) vai ādas izmaiņas (C4). Arī pretējais stāvoklis ir bieži sastopams – ir hroniskai vēnu slimībai raksturīgie simptomi, bet nav vērojamas vēnu slimībai raksturīgās pazīmes (C0). Lai visu vēl vairāk sarežģītu jāsaka, ka vēnu slimībai raksturīgās sūdzības ir sastopamas arī citu kāju, mugurkaula un arī sistēmisku saslimšanu gadījumā [³]. Iepriekš minētais liek saprast, kāpēc hroniska vēnu slimība ir grūti izprotama, bieži netiek korekti diagnosticēta un kāpēc pacienti ar vēnu slimību būtu jāizmeklē un jāārstē asinsvadu ķirurgam vai flebologam.

Akūtus notikumus hroniskas vēnu slimības gadījumā novēro salīdzinoši reti, tomēr tās var radīt nozīmīgas problēmas. Var attīstīties virspusējo vēnu tromboze ar izplatību uz dziļo sistēmu. Varikozi paplašinātas vēnas tiek uzskatītas par nelielu, tomēr riska faktoru dziļo vēnu trombozes attīstībā (nevar izšķirt, vai saikne ir cēloniska vai vienkārši pārklājas riska faktori). Var arī attīstīties asiņošana no varikozi paplašinātām vēnām.

Izmeklējumi

Izmeklēšana vienmēr sākas ar anamnēzes ievākšanu, kurā īpaši vērība jāpievērš pacienta sūdzībām, blakus saslimšanām, iepriekšējām trombozēm vai vēnu procedūrām/operācijām anamnēzē. Pacientu jāizmeklē stāvus stāvoklī, lai labāk izvērtētu vizuāli un palpatori hroniskas vēnu slimības klīniskās pazīmes. Vienmēr jāizvērtē, vai cilvēkam nav citi iespējami sūdzību iemesli – mugurkaula, arteriāla, neiroloģiska, kardiāla vai ortopēdiska patoloģija, kas labāk varētu izskaidrot pacienta sūdzības. Nereti vairākas bieži sastopamas patoloģijas gados vecākiem cilvēkiem norit vienlaicīgi, piemēram mugurkala patoloģija, sirds mazspēja, perifēro artēriju un hroniska vēnu slimība. Šajās situācijās īpaši svarīgi apsvērt visu situāciju kopumā, nevis šauri fokusēties tikai uz vēnu patoloģiju.

Pēc sūdzību un pazīmju, kā arī slimību vēstures ievākšanas, seko Duplex ultrasonogrāfijas izmeklēšana, kas ir zelta standarts vēnu slimību izmeklēšanā. Tā arī nekaitīga, lielākoties nesāpīga un viegli panesama izmeklēšana, kura ļauj precīzi izvērtēt kāju artēriju un vēnu (dziļo un virspusējo) anatomisko un funkcionālo stāvokli. Šis izmeklējums palīdz izvērtēt un saprast, cik lielā mērā pacienta sūdzības var izskaidrot ar izmaiņām venozajā vai arteriālajā sistēmā. Izmeklējumu jāveic stāvus stāvoklī un papildus rakstiskam slēdzienam ir jāveic arī grafisks vēnu stāvokļa attēlojums. Šis izmeklējums ļauj arī mērīt vēnu izmērus un plānot labāko ārstēšanu katrā konkrētajā gadījumā.

Citas izmeklējuma metodes, kā datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses flebogrāfija, endovenoza venogrāfija vai intravaskulāra ultrasonogrāfija tiek lietotas daudz retāk un pie konkrētām indikācijām, piemēram, ja pastāv aizdomas par vēnu patoloģiju mazajā iegurnī vai vēdera dobumā [^1,3]. 

Ārstēšana

Viens no svarīgākajiem faktoriem jebkuras slimības ārstēšanā ir saprast tās dabisko norisi, prognozi un uzstādīt reālistiskas ekspektācijas jeb sagaidāmo rezultātu tās ārstēšanā. Bieži pārpratumi un negācijas rodas tāpēc, ka ārsts vai pacients, vai abi kopā, nesaprot to, ko ārstēšana var nodrošināt un tik pat svarīgi, ko nevar sagaidīt no ārstēšanas. Hroniskas vēnu slimības gadījumā svarīgākais saprast to, ka šo slimību pavisam IZĀRSTĒT NEVAR. Tas nebūt nenozīmē, ka ārstēšana nav nepieciešama vai ka tā nevar drastiski uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti un nodrošināt ilgtermiņā labus rezultātus. Tas nozīmē tikai to, ka atkarībā no slimības attīstības pakāpes, sūdzību un pazīmju izteiktības, audu izmaiņām un vēnu funkcijas traucējumiem, ārstēšana būs efektīvāka vai mazāk efektīva, un ar labāku vai sliktāku ilgtermiņa rezultātu.

Laicīgi slimību ārstējot, tā var tik koriģēta daudz labāk, lētāk un nesāpīgāk, savukārt ielaistas slimības gadījumā ārstēšana būs ilgāka, dārgāka, sāpīgāka un ar suboptimālu rezultātu. Cilvēkam ar vienas stumbra vēnas refluksu un sākotnēju zaru vēnu varikozi sasniedzamais ārstēšanas rezultāts krietni atšķirsies no cita pacienta, kuram ir hiperpigmentācija audos, venoza čūla, reflukss gan virspusējās, gan dziļajās vēnās un varikozi mezgli visas kājas garumā. Arī ārstējot slimību kosmētisku iemeslu dēļ jāsaprot, ka ārstētās vēnas var tikt slēgtas un uzsūkties, tomēr jaunas vēnas var veidoties un slimību likvidēt pilnībā nevar.  

Konservatīva ārstēšana

Ārstēšanas vienkāršākais paņēmiens ir sākt ar konservatīvu terapiju. Tā sevī ietver fiziskas aktivitātes, kuras uzlabo ikru muskulatūras pumpja darbību, palielina mobilitāti pēdas locītavā un palīdz mazināt lieko svaru. Viss iepriekš minētais uzlabo venozo atteci kājās un var mazināt sūdzības. Papildus tam, var izvairīties no ilgstošas stāvēšanas, veikt regulāras pastaigas, atpūtas laikā pacelt kājas augstāk, mazinot tūskas attīstību. Arvien biežāk aptaukošanās tiek norādītā kā viens no būtiskākajiem faktoriem hroniskas vēnu slimības attīstībā. Līdz ar to liekā svara samazināšana ieņems arvien nozīmīgāku lomu slimības konservatīvā ārstēšanā.

Normāls ķermeņa masas indeks ir 18.5-24.9. Ķermeņa masas indeks korelē ar vēnu slimības simptomu izteiktību. Abdominālā jeb vēdera aptaukošās rada palielinātu spiedienu vēdera dobumā, kā arī palielina venozu spiedienu kājās un traucēt atteci no kāju vēnām. Turklāt liela ķermeņa masa ir saistīta ar sliktu čūlu dzīšanu. Adipoziem cilvēkiem ir lielāks recidivējoša celulīta risks, kurš bojā limfātiskos vadus un rada limfedēmu, kas veicina sekundāru tūsku kājās un pasliktina audu apgādi ar barības vielām. Pacientiem ar aptaukošanos ir būtiski grūtāk uzvilkt kompresijas zeķes. Pētījumā ar pacientiem, kuru ķermeņa masa indeks pārsniedz 40 (nozīmīga aptaukošanās) un kuriem ir ādas izmaiņas (C4-C6 slimība), 61% no tiem netika konstatēts reflukss vēnās ultrasonogrāfijas laikā (tātad vēnas funkcionē labi). Citā pētījumā pacienti, kuriem izdevās samazināt ķermeņa masas indeksu, uzrādīta būtisku vēnu simptomu uzlabošanos bez nekādas citas specializētas vēnu ārstēšanas. Tas liecina, ka lielai daļai šo pacientu slimības pamatā ir aptaukošanās, nevis slikti funkcionējošas vēnas, un ārstēšanas pamatā racionāli ir koncentrēties uz svara samazināšanu.

Kompresijas terapija

Kompresijas terapija ir konservatīvās ārstēšanas stūrakmens. Visiem pacientiem ar simptomātisku hronisku vēnu slimību, kā arī pacientiem ar tūsku un ādas izmaiņām, sevišķi pacientiem ar venozām čūlām, ir rekomendēta kompresijas terapija. Latvijā visbiežāk tiek lietotas kompresijas zeķes un kompresijas saites, tomēr ir pieejamas arī kompresijas apģērbs un pneimatiskās kompresijas ierīces. Garās kompresijas zeķes praksē lieto pacientiem ar visas kājas tūsku sekundāras limfostāzes dēļ (piemēram pēc plašas dziļo vēnu trombozes ar posttrombotisko sindromu), pie virspusējo vēnu trombozes virs ceļa locītavas vai pēc vēnu skleroterapijas vai lāzeroperācijām. Pārējos gadījumos lieto īsās kompresijas zeķes līdz ceļa locītavai. Atkarībā no sūdzībām un klīniskās situācijas tiek piemērota atbilstoša kompresijas pakāpe, ko nosaka speciālists pēc sūdzību izvērtēšanas un izmeklēšanas ar Duplex ultrasonogrāfiju. Pirms uzsākt kompresijas terapiju, svarīgi izvērtēt tādas kontraindikācijas, kā smaga perifēro artēriju slimība, hroniska sirds mazspēja IV, smaga diabēta neiropātija ar jušanas traucējumiem pēdās un citas. Lielākoties kompresijas terapija ir labi panesama un ir rekomendējama lielākai daļai pacientu ar hronisku vēnu slimību, tomēr līdzestības rādītāji ir zemi. Tas saistāms ar to, ka kompresijas zeķes var būt grūti uzvelkamas un ikdienā lietojamas, īpaši gados vecākiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Kompresijas terapijai jābūt gradētai ar augstāku spiedienu potītes un zemāku ceļa rajonā. Kompresijas zeķes būtiski nemazina spiedienu vēnās stāvot, jo zeķes parasti nodroši spiedienu <40mmHg, tomēr virspusējās vēnās stāvus stāvoklī spiediens var pārsniedz 90mmHg. Tomēr kompresijas terapija palīdz novērst audu uzpilnīšanos ar šķidrumu un mazināt iekaisumu audos. Ir konstatēts zemāks iekaisuma mediatoru līmenis čūlās, lietojot kompresijas terapiju [¹]. Pētījumu rezultāti rāda, ka lietojot kompresijas terapiju uzlabojas venozu čūlu sadzīšanas iespējas un mazinās recidīva jeb atjaunošanās risks.

Neatkarīgi no tūskas iemesla, hroniska tūska ir riska faktors recidivējošam ādas iekaisumam jeb celulītam, un kompresijas terapija efektīvi samazina arī atkārtota celulīta risku [¹].

Farmakoloģiska ārstēšana

Ārstēšana ar medikamentiem, kurus sauc par venoaktīvajām zālēm, var samazināt hroniskas vēnu saslimšanas radītās sūdzības. Tas, cik nozīmīgs ir šis uzlabojums, vēl ir neatbildēts jautājums. To darbības mehānisms ir samazināt kapilāru caurlaidību, mazināt iekaisuma reakciju un uzlabot vēnu sieniņu tonusu. Eiropas asinsvadu ķirurģijas vadlīnijās tiek rekomendēta venoaktīvo medikamentu terapija pacientiem ar hronisku venozu nepietiekamību, kuriem netiek plānota ķirurģiska vai endovaskulāra ārstēšana, kuri gaida šādu ārstēšanu vai kuriem saglabājas sūdzības vai tūska pēc ārstēšanas [³].

Ķirurģiska vai endovaskulāra ārstēšana

Pacientiem ar Duplex ultrasonogrāfijā konstatētu vēnu vārstuļu nepietiekamību un hroniskas vēnu slimības simptomiem un pazīmēm ir iespējams palīdzēt ar vēnu procedūrām, tādā veidā būtiski uzlabojot dzīves kvalitāti. Šāds uzlabojums un pat izmaksu efektivitāte salīdzinājumā ar kompresijas terapiju pierādīta arī pacientiem, kuriem nav ādas izmaiņu (C4-C6 slimība), bet ir tikai sūdzības un varikozas vēnas (C2). Salīdzinot ar kompresijas zeķu terapiju un fiziskām aktivitātēm, pacientiem ar simptomātiskām varikozām vēnām ārstēšana ar endovenozām metodēm (piemēram, lāzerablācija vai radiofrekvences ablācija) nodrošina labāku rezultātu un ilgtermiņā ir lētāka par konservatīvu terapiju, turklāt arī dod būtiskāku dzīves kvalitātes uzlabojumu.

Pacientiem ar hronisku venozu nepietiekamību un sūdzībām par tūsku (C3) obligāti jāizslēdz citi tūskas iemesli, pirms tiek veikta ārstēšana ar endovenozām procedūrām. Savukārt tiem, kuriem jau izveidojušās ādas izmaiņas (pigmentācija, lipodermatoskleroze, čūlas jeb C4-C6 slimība) un ir konstatēta vēnu nepietiekamība, stingri ieteicama vēnu ablācijas procedūra [³].

Runājot par procedūras izvēli stumbra vēnu nepietiekamības gadījumā, mūsdienās priekšroka dodama endovenozai lāzerprocedūrai vai radiofrekvences ablācijai, nevis vaļējai vēnu operācijai vai putu skleroterapijai. Endovenozās procedūras nodrošina >90% efektīvitāti vēnas slēgšanās ziņā gadu pēc procedūras. Tomēr arī pēc šīm, augsti efektīvajām ārstēšanas metodēm, ir iespējami recidīvi. Svarīgi saprast, ka vēnu ārstēšana ar procedūru var būt efektīva, bet tā pilnībā neizslēdz jaunu vēnu veidošanās vai esošo vēnu palielināšanās risku nākotnē. 

Pēc procedūras norise

Pēc vēnu operācijām un procedūrām tiek rekomendēts nēsāt kompresijas zeķes, lai gan nesen veikti pētījumi sāk apšaubīt šādas prakses nepieciešamību [⁶]. Pētījumos konstatēts, ka kompresijas zeķu nēsāšana nedaudz samazina sāpes pēc procedūras, bet nedod citu būtisku uzlabojumu. Liela daļa speciālistu rekomendē kompresijas zeķes pēc lāzerprocedūrām un vaļējas vēnu izņemšanas (flebektomijas), lai mazinātu sāpes un diskomfortu. Šī rekomendācija ir iekļauta arī jaunākajās Eiropas vadlīnijās [³].

Visiem pacientiem, kuriem tiek veikta invazīva vēnu ārstēšana, tiek rekomendēts apsvērt nepieciešamību lietot medikamentus trombu profilaksei. Šī nepieciešamība tiek izvērtēta katram pacientam individuāli. Visiem pacientiem 1-4 nedēļas pēc vēnu operācijām un procedūrām tiek rekomentēta kontroles ultrasonogrāfija [³].

Pēc stumbra vēnu ārstēšanas, ja nepieciešams, kontroles periodā laikā var tikt lemts par zaru vēnu ārstēšanu, ja tas nav veikts primārās procedūras laikā. Zaru vēnām var tikt veikta flebektomija (zaru izņemšana vietējā anestēzijā ar speciālu instrumentu palīdzību) vai putu skleroterapija (medikamenta ievade zaru vēnās ultrasonogrāfijas kontrolē). Abas metodes ir pieņemamas un metodes izvēle ir atkarīga no katra konkrētā cilvēka vēlmēm un situācijas.

Retikulāro vēnu un teleangiektāziju ārstēšanas zelta standarts ir skleroterapija. Svarīgi saprast, ka ar vienu skleroterapijas sesiju var nepietikt, lai ārstētu visas vizuāli traucējošās vēnas. Turklāt vienmēr svarīgi pacientu informēt, ka jaunas vēnas var parādīties arī pēc procedūras un skleroterapiju var nākties atkārtot pēc laika, lai slēgtu vizuāli traucējošās no jauna radušās vēnas. Pēc skleroterapijas stingri rekomendēs izvairīties no tiešas saules staru iedarbības ārstēto vēnu zonās, lai izvairītos no pigmentācijas.

1.           Attaran RR, Carr JG. Chronic Venous Disease of the Lower Extremities: A State-of-the Art Review. Journal of the Society for Cardiovascular Angiography and Interventions. 2023;2(1). doi:10.1016/j.jscai.2022.100538

2.           Ortega MA, Fraile-Martínez O, García-Montero C, et al. Understanding chronic venous disease: A critical overview of its pathophysiology and medical management. J Clin Med. 2021;10(15). doi:10.3390/jcm10153239

3.           De Maeseneer MG, Kakkos SK, Aherne T, et al. Editor’s Choice – European Society for Vascular Surgery (ESVS) 2022 Clinical Practice Guidelines on the Management of Chronic Venous Disease of the Lower Limbs. European Journal of Vascular and Endovascular Surgery. 2022;63(2):184-267. doi:10.1016/j.ejvs.2021.12.024

4.           Davies AH. The Seriousness of Chronic Venous Disease: A Review of Real-World Evidence. Published online 2019. doi:10.6084/m9.figshare.7599155

5.           Lee AJ, Robertson LA, Boghossian SM, et al. Progression of varicose veins and chronic venous insufficiency in the general population in the Edinburgh Vein Study. J Vasc Surg Venous Lymphat Disord. 2015;3(1):18-26. doi:10.1016/j.jvsv.2014.09.008

6.           Hu H, Wang J, Wu Z, Liu Y, Ma Y, Zhao J. No Benefit of Wearing Compression Stockings after Endovenous Thermal Ablation of Varicose Veins: A Systematic Review and Meta-Analysis. European Journal of Vascular and Endovascular Surgery. 2022;63(1):103-111. doi:10.1016/j.ejvs.2021.09.034

Nav komentāru

Komentēt